Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







Pēc svētkiem ...

       Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzalemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nācareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.                                                   (Lūkas ev. 2:41–52)    

       Šodien mēs varam teikt, ka svētku laiks pagājis. Aiz muguras ir Ziemassvētki, arī Zvaigznes diena. Un tad, kad esam atgriezušies parastajā ikdienā, mēs ar nožēlu secinām: gaidīšana, gatavošanās un svētki aizskrējuši vēja spārniem. Tie bija skaisti! Bet ir neiespējami šo vieglo un sirdij tik patīkamo svētku laika satraukumu paturēt sevī kaut cik ilgāk. Ziemassvētki – gaišākie svētki gada vistumšākajā laikā – mūsu dzīvē ienes kaut ko īpašu, siltu, ne ar ko neaizvietojamu. Un ir žēl, ka tie beigušies.

       Arī šodienas evaņģēlija tekstā dzirdējām vārdus par līdzīgu situāciju, kādā bija nonākuši Jēzu pazaudējušie vecāki – Jāzeps un Marija: Un, kad svētku dienas bija pagājušas...

       Lai pēc svētkiem sirdī nepaliktu vienīgi žēlums par to, ka viss beidzies, mēģināsim saprast, ko tie mums nozīmē. Pirmkārt jāapzinās, ka svētki, īpaši baznīcas svētki, domāti tieši mums. Tie ir vajadzīgi cilvēkiem, nevis Dievam. Viņš ir dāvājis svētkus, lai mūsu dvēsele, gars šajā dzīves ceļā varētu atspirgt un stiprināties. Dievs mums grib dāvāt patiesu, dzīvu prieku, un, kur mēs to Viņam ļaujam darīt, tur arī sākam piedzīvot patiesus svētkus.

       Un, kad svētku dienas bija pagājušas... Bet kā ir ar mums – brīdī, laikā, kad šie vārdi runā par mūsu dzīvi? Mēģināsim to noskaidrot, pārdomājot šīsdienas evaņģēlija notikumu.

       Jāzeps un Marija bija dievbijīgi ļaudis. Mūsu Kungs auga ģimenē, kurā Dieva likums nebija viens no smagajiem dzīves pienākumiem, bet gan paša Dieva dāvāta iespēja būt attiecībās ar Viņu. Pareizas attiecības ar Dievu redzam 119. psalmā: Manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu, jo Tu man māci Tavus likumus. Mana mēle dziedās par Tavu solījumu, jo visi Tavi baušļi ir taisni. Arī ikgadējie Pashā svētki Jeruzalemē bija šādu attiecību sastāvdaļa, turklāt ļoti nozīmīga.

       Jēzus vecāki uz Pashā svētkiem gāja katru gadu. Pats Jēzus, kā liecina Lūka, uz turieni devās divpadsmito reizi. Viss norisinājies, kā parasti. Gājiens uz Jeruzalemes templi. Svētki, svinības. Mājupceļš. Bet tad Jēzus vairs nav atrodams ne radu, ne paziņu vidū, un viņa vecāki ir spiesti atgriezties Jeruzalemē. Un tagad – divpadsmit gadu vecumā – Jēzus pirmo reizi parādās nevis kā bērns, bet kā Tas, kurš ir nācis, lai darbotos sava Tēva lietās. Un šis uzdevums Viņam ir pats svarīgākais.

       Tolaik svētceļnieki gāja lielās karavānās – sievietes un bērni pa priekšu, vīrieši un jaunekļi viņiem sekoja. Protams, divpadsmitgadīgajam Jēzum nebija nekādu grūtību kādu laiku būt kopā ar vienu vai otru svētceļnieku grupu. Varbūt Jāzeps domāja, ka Viņš ir pie Marijas un pārējiem bērniem, savukārt tie domāja, ka Jēzus ir pie Jāzepa. Gan jau Viņš tepat kaut kur ir... Un tikai dienas beigās vecāki bija spiesti secināt, ka Jēzus pazudis.

       Savulaik Jāzeps un Marija bija saņēmuši daudz stiprinošu atklāsmju – no Dieva eņģeļiem, no Betlēmes ganiem, no austrumu gudrajiem. Dižus apsolījuma vārdus bija izteikuši arī Simeāns un Anna. Taču kopš tā laika pagājuši jau divpadsmit gadi. Lai gan Jāzeps un Marija it kā taču zina par sava bērna īpašo uzdevumu un misiju, Jēzus pazušana viņus nobiedē līdz izmisumam. Manuprāt, tieši to viņiem vēlāk atgādina arī pats Kungs: “..kāpēc jūs Mani esat meklējuši? Vai tad jūs nezinājāt...?” Citiem vārdiem sakot: kāpēc jūs neuzticaties tam, kas jums par mani ir teikts?

       Vai tad jūs nezinājāt...? Šis Jēzus jautājums var iegūt dziļu jēgu, ja esam gatavi to uzdot arī sev. Par savu ticības dzīvi. Par tajā saņemto žēlastību, vadību. Par saņemtajām Dieva atziņām un apsolījumiem.

       Arī mēs – līdzīgi Marijai un Jāzepam – esam daudz dzirdējuši par Jēzu. Par to, kas Viņš ir... Un tieši tāpat kā viņi arī mēs dažkārt pieredzam: Dievs kaut kur ir pazudis, mēs Viņu sev līdzās nejūtam. Esam palikuši vieni. Līdz ar šādu atskārsmi mēs itin viegli pazaudējam arī to, kas mums par Viņu teikts. Mēs aizmirstam paša Kunga lielāko apsolījumu: “..Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:20)

      Vai tad jūs nezinājāt...? Šādi uzdots jautājums, kaut šķiet pārlieku tiešs, var kalpot kā atsvaidzinoša vēja pūsma. Kad piedzīvojam kaut ko nepatīkamu, šaubāmies, esam nospiesti vai mūs pilnīgi nesagatavotus pārsteidz slikti jaunumi, Dieva teiktais itin viegli zaudē nozīmi un pārstāj būt spīdeklis un gaisma visos mūsu ceļos. Līdzīgi Marijai un Jāzepam mēs pēkšņi vairs nezinām...

      Dievs pazūd... Kā šādu drūmu secinājumu uztvert? Vai tādā gadījumā cilvēks nevar pazaudēt ticību Dievam vispār?

      Dzīvē cilvēku var piemeklēt kaut kas tāds, ka viņš vairs pat domāt negrib par Dievu. Tomēr notiek arī otrādi: kādam dvēsele var sāpēt tik ļoti, ka neviens līdzcilvēks nevar palīdzēt, un viņa izmisusī sirds sauc pēc Dieva. Tieši smagu dzīves triecienu piemeklējumos cilvēkā var pamosties ilgas pēc mūžīgā un mīlestības pilnā Dieva. Lai cik paradoksāli tas būtu, tā saucamie negatīvie Dieva esamības pierādījumi var būt iedarbīgākie. Tie cilvēkam nevis atņem ticību, bet to stiprina.

       Tomēr, domājot par ticības un Dieva klātbūtnes zaudēšanu, gribas jautāt, vai vairumā gadījumu nav jārunā par kaut ko gluži citu – par mūsu atsvešināšanos no Dieva un ticības Viņam? Šodienas evaņģēlija vēstījums mūs rosina domāt tieši šādā virzienā. Pat viena diena, kas nostaigāta bez Jēzus, var prasīt daudz ilgāku laiku, līdz Viņu atkal atradīsim. Viena diena bez Dieva dažkārt var prasīt vismaz trīs dienas, Viņu meklējot, kā to piedzīvoja Jēzus vecāki. Tādas var būt nevērības un pašpaļāvības sekas.

       Protams, mēs visi esam gatavi teikt: jā, mēs gribam iet kopā ar Dievu. Mēs gribam, lai Viņš vienmēr ir mums blakus, lai Viņš mūs pasargā no visām likstām un grūtībām, no visām briesmām, kādas vien var nākt mūsu dzīves ceļā. Lai ko mēs darītu, mēs vēlamies, lai Viņš nāktu mums līdzi. Un tieši te var sākties tik bīstamā atsvešināšanās no Dieva. Uzskatot par pašsaprotamu, ka Dievam vienmēr jābūt mums līdzās, mēs vairs neesam gatavi sekot Viņam, bet gribam, lai Dievs seko mums. Un galu galā brīnāmies, ka Viņš no mūsu dzīves ir pazudis. 

       Atrast Jēzu...? Bieži vien cilvēkam šis jautājums šķiet visai sarežģīts, jo trūkst skaidra virziena, kur meklēt. Nevajadzētu aizmirst, ka atsvešināšanās no Dieva nav tikai emocionāla parādība. No Dieva attālinājies cilvēks vienlaikus ir kļuvis par svešinieku Viņa vēstij, Viņa Vārdam. Un tas ir izšķiroši... Pazaudējis Dieva Vārda patiesību, cilvēks vienlaikus ir zaudējis stipro klinti, par ko runāja Jēzus. To klinti, pār kuru nebija varas nedz plūdiem, nedz stipram vējam. Arī Jēzus vecākus līdz baiļpilnam izmisumam noveda viņu nezināšana, kur tad īsti savu bērnu meklēt. Dievišķie apsolījumi viņu atmiņā bija pagaisuši, un līdz ar tiem bija zudusi arī spēja nešaubīgi doties pareizā virzienā. Meklēt pie kaimiņiem? Pie draugiem vai radiem karavānas otrā galā? Kur lai meklē To, kurš kā pilnīgi pašsaprotams visu laiku bijis līdzās...

       Kaut kas pazīstams, vai ne? Jā, viss teiktais vislielākajā mērā attiecas arī uz mums. It kā pašsaprotamās Jēzus klātbūtnes pazaudēšana mūs var nopietni apmulsināt. Kur tagad lai Viņu meklējam?!

       Bet patiesība šajā lietā ir viena – mums jāieklausās Dieva Vārdā, kā Marijai un Jāzepam to vajadzēja darīt. Gluži vienkārši jāatceras par Kristu dzirdētais Viņa piedzimšanas naktī, jāatceras austrumu gudro vārdi un tas, ko godbijībā izteica Simeāns un Anna. Ja mēs paturētu prātā to, kas par Jēzu teikts, nevis izmisīgi un bez jebkādas orientācijas klīstu apkārt, mēs Viņu atrastu daudz ātrāk. Nevajadzētu trīs dienas, kā Marijai un Jāzepam. Nevajadzētu mēnešus un gadus, kā dažkārt tas bijis ar mums. Atrašanas prieks būtu tūlītējs.

       Kur abi meklētāji atrada Jēzu? Tie Viņu atrada tur, kur vajadzēja meklēt jau pirmajā dienā – templī. Tie Jēzu atrada tur, kur varbūt bija arī atstājuši – templī, jo evaņģēlija vārdi saka: ..bērns Jēzus palika Jeruzalemē.

       Jēzus ir nācis, lai darbos sava Debesu Tēva lietās, cilvēces pestīšanas lietās. Un zīmīgākais šodien priekš mums ir tas, ka Viņa aktīvā darbība sākās tieši tad, kad cilvēki to vismazāk gaidīja. Tā sākās pēc svētkiem. Viss it kā pagājis, svētki nosvinēti, pienākums izpildīts; tagad ir īstais laiks atgriezties tajā, ko mēs saucam par pelēko ikdienu. Tur, kur mēs tik bieži iztiekam bez Dieva un kur esam pārliecināti, ka gandrīz viss ir atkarīgs no mūsu skriešanas, iešanas un darbošanās. Bet tieši tur mūsu Kungs sāk visaktīvāko darbošanos mūsu labā.

        Ko mēs no šī notikuma varam paņemt sev? – Jēzus nav meklējams tikai svētkos. Pirmkārt Viņu nevajadzētu izlaist no redzesloka ikdienā, lai nav jāmēro garš meklēšanas ceļš. Neaizmirsīsim arī to, ka šī Rakstu vieta mums kalpo ne tikai kā brīdinājums, bet arī kā iepriecinošs ceļa rādītājs. Ja arī esam izlaiduši Kristu no redzesloka – un tas diemžēl ar mums notiek un notiks vēl, – tad vienīgā iespēja, kā Viņu visātrāk atrast, ir došanās uz templi. Vienīgā vieta, kur mēs Kristum nekad nepaiesim garām, ir tur, kur Viņš darbojas sava Debesu Tēva lietās. Templis – dievnams – ir vienīgā vieta, kur mēs Jēzu atkal atradīsim, jo tur Viņš ir solījies būt. Tur ir Viņa Vārds un Sakraments. Tā ir vieta, kur mēs Jēzu varam piedzīvot īpaši, kur mums tiek dāvāts viss, lai Viņu patiesi saprastu. Dievnamā mums tiek dota tā Gara gaisma, kas palīdz Kristu neizlaist no acīm. Tieši tāpēc pie šīs gaismas ir jāatgriežas atkal un no jauna. Citādi mūsu dzīve var pārvērsties par neauglīgiem sāpju pilniem meklējumiem, kādus Marija un Jāzeps piedzīvoja trīs dienu garumā.

        Un visbeidzot – šis notikums uzdod vēl kādu būtisku jautājumu: kādēļ mēs meklējam Jēzu? Kam jūs esat Mani meklējuši? – tā Kungs vaicāja Marijai un Jāzepam. Šis jautājums domāts arī mums – kādēļ mēs Viņu esam meklējuši? Kā vārdā esam mērojuši ceļu uz templi, uz draudzi, uz vietu, kur Kristus darbojas sava Debesu Tēva lietās?

       Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Šie tik pazīstamie vārdi vienā teikumā izsaka to, kā Dievs darbojas mūsu labā.

       Savukārt Kristus par savu darbošanos ir teicis: Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. Šī pārpilnība pie mums iesākās tad, kad Kristus par ikvienu no mums nomira pie krusta, kad atdeva savu dzīvību, lai grēkam un ellei nebūtu pār mums varas. Tā iesākās, kad Dievs apņēmās turpmāk būt žēlīgs grēciniekam Kristus dēļ. Šī pārpilnība un dzīvība turpinās pie mums katra, kad saprotam: to vidū, kam Dievs ir žēlīgs Kristus dēļ, esam arī mēs. Tāds ir Viņa darbs mūsu labā. Un tāds ir mūsu ceļš kopā ar Viņu, kā apustulis saka: Tad nu, Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!

       Uz to lai Dievs mūs svētī, ka ne tikai svētkos redzam Jēzu, bet arī savā ikdienas ceļā. Un tad arī svētki būs baudāmi kā īpaša pār mums nolijusi Dieva svētības rasa.                              ĀMEN.
                                                                              
                                                                         Draudzes mācītājs.


 
 Iesūtīts: 2008.03.25 10:36
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »