Par mums
Vēsture
Jaunais dievnams
Mēs ticam
Mēs ticam
Mazais Katehisms
Kristīgā mācība
No Mārtiņa Lutera
Garīgi raksti
 Svētrunas
 Aktuāli
 Teoloģija
 Svētku vēstījumi
Pārbaudi sevi
Svētdienas skola
Foto albums
Audio sprediķi
VIDEO
Ziedojumi







18. novembris

       „Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.” 
                                                             (Mateja ev. 5:13 – 14)      

       Par 18. novembri ir ierasts teikt, ka tā ir mūsu tautas, mūsu nācijas, mūsu Latvijas kā neatkarīgas valsts dzimšanas diena. Šādi zīmīgi datumi mīt katras tautas apziņā, kurai vēsturisko procesu izkārtojums ir devis svētīgo iespēju dzīvot uz savas zemes. Būt pašiem par sevi. Spriest un lemt par savu nākotni neviena priekšā neatskaitoties. Veidot savu valsti tādu, kādu to ir iecerējuši tās iemītnieki, nevis apkārtējo valstu politiskās un ekonomiskās intereses. Ja mums būtu kādam ļoti īsi, pāris vārdos, jāpaskaidro, kas ir neatkarīga un brīva valsts, tad to varētu izteikt tieši šādi. Būt pašiem ... Būt pašiem par sevi. Spriest un lemt par savu nākotni neviena priekšā neatskaitoties.

       Neatkarības iegūšana noteikti ir pats būtiskākais notikums katras nacionālas valsts vēsturē. Un noteikti, no tā varam secināt, ka šīs neatkarības pazaudēšana tiek pārdzīvota kā vissmagākais, vissāpīgākais trieciens un pazemojums.

       Par mūsu, Latvijas, valsti runājot varam teikt, ka viena gada laikā mums ir tādi kā dubulti svētki. Jo ne tikai 18. novembris mums liek atcerēties valstiskās neatkarības atgūšanu. Kas līdzīgs ir sakāms arī par 4.maiju. Un, ja domājam par šodienu, par mums, par Latvijas pilsoņiem, kas savu valsti ceļam tagad, tad 4. maijs būtu tā diena, kura daudz lielākā mērā attiektos uz mums. Šodien nav vairs daudz mūsu vidū daudz to cilvēku, kuri būtu piedzīvojuši to tālo 1918. gada 18. novembri. Un, laikam ejot, to kļūs tikai arvien mazāk.

       Un tomēr. Mēs ar lielu atdevi svinam 18. novembri, to valstiskās neatkarības dzimšanu, kuru paši pazīstam tikai no vēstures grāmatām, vecāko ļaužu atmiņām, no tiem kino hronikas fragmentiem, kuriem ir bijis lemts saglabāties līdz mūsu dienām.

       Tajā nebūtu saskatāms nekas neierasts, ja viens vienīgs apstāklis tomēr neliktu apstāties un padomāt. Esmu pārliecināts, ka teju vai katrs būs pamanījis, ka šos svētkus mūsu valsts svin tiešām ar lielu atdevi, izdomu un vērienu, kas ir tikai atzīstami... Tomēr piesaista uzmanību arī tas, ka 4. maijam ne tuvu netiek veltīts tas svētku svinēšanas plašums un vēriens, kas tiek 18. nevembrim. Acīmredzot no tā var secināt tikai vienu... Tā neatkarība, tas laiks mūsu tautas vēsturē, kaut mūsu nepiedzīvots, kaut ar lieliem zaudējumiem mums atņemts, tomēr mūsos rada daudz lielāku svētku sajūtu, pacilājumu un vēlmi būt kopā, lai vienkārši svinētu ...

       Mūsu alkas pēc neatkarības varētu izteikt pavisam īsi – mēs beidzot atguvām brīvību. Mēs izcīnijām tiesības paši uz savu valsti. Neliela tauta, kura pēc komunistiskās lielvaras aprēķina bija nolemta asimilācijai, etniskai pārmalšanai un savas nacionālās pašapziņas pilnīgai noliegšanai pēc 50 gadiem tomēr spēja atkal celties un pieteikt sevi kā neatkarīgu valsti. Tas ir un paliek neapstrīdams fakts, ko atnesa mūsu tautai 4. maija izšķiršanās. Tam vajadzētu būt tam augstākajam punktam mūsu apziņā. Mūsu, kas izdzīvojam savas Latvijas neatkarību šodien. Tomēr tas tā nav. Tas viss nav spējis atstāt to dziļo nospiedumu mūsos, ko ir radījis 18. novembris.

       18. novembrī mēs izvēlamies runāt un labprāt uzklausām daudzas svētkus runas par slavas un godības apvīto pagātni mūsu tautas vēsturē, tajā pat laikā pilnībā nepieminēta paliek šodienas īstenība. To būs grūti saukt par nejaušību, vairāk jau tas laikam saistīsies ar apzinātu izvēli paklusēt, atstāt daudz ko nepateiktu no tā, kas iezīmē mūsu dzīvi šodienā. Ar lielu sajūsmu tiek pieminēti savā izaugsmē un attīstībā tik dinamiskie “Ūlmaņlaiki”, turpretī šodienas valstiskā neatkarība lielai daļai valsts iedzīvotāju nav atnesusi pat cilvēka pašcieņai tik nepieciešamo eksistences minumu. Un šādā dzīvē, ārpus cilvēciskās cieņas, tik tiešām nevar saskatīt neko cildenu. Tieši tāpēc šādas neatkarības atgūšanas fakts arī cilvēkam var kļūt stipri formāls, pat tukšs. Tāpēc viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem šādā zīmīgā dienā būtu sev atgādināt, kur un kā mēs saredzam savu vietu. Savu ne kā indivīdu, bet gan kā kristīgas draudzes vietu savā pašu valstī.  

       Pirms pievērsties šodien dzirdētajiem Kristus vārdiem, es vēlētos nocitēt vēsturnieka Arveda Švābes reiz teikto: “1918. gada 18. novembris nav ne sākums, ne gals cīņai par latviešu tautu un Latvijas valsti. Tā nerimsies, kamēr nezudīs mūsu griba cīnīties un ticība labā uzvarai pār ļauno. Šai nozīmē varam runāt par mūžīgo Latviju.” Svinot savas valsts neatkarības svētkus, mēs kopīgi priecājamies, ka esam neatkarīga valsts. Mēs esam atguvuši savu neatkarību pēc vairāk kā piecdesmit gadiem. Esam jau otro reizi veiksmīgi nokārtojuši neatkarības atgūšanas eksāmenu. Tas ir labi. Bet šeit vajadzētu atcerēties, ka tā ir tikai pārbaudes vieglākā daļa. Grūtākā seko pēc tam: vai tauta spēs šo neatkarību arī noturēt? Un šeit noteikti ir vietā runāt par tagadni, jo neatkarības nosargāšana nesaistās ar pagātni, tāpat maz tā saistās ar nākotni. Izšķiroša šeit ir tieši tagadne.  

       „Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.” To Kristus ir teicis par saviem sekotājiem. Tieši tā Viņš arī saredz savu ļaužu vietu apkārtējās pasaules vidū, neatkarīgi no tā, kāda politiskā sistēma pār to valda dotajā situācijā.

       Sāls ir lieta, kas mūsu ikdienā varbūt neatrodas tajā augstākajā vērtību plauktiņā, tomēr ir ļoti spilgts tēls, lai izteiktu kristīgās draudzes lomu sabiedrības vidū. Sālij ir liela nozīme mūsu sadzīvē. Katrs ir pārliecinājies par tās vērtību tur, kur ir nepieciešamība kaut ko pasargāt no bojāšanās. No pelēšanas, pūšanas un sadalīšanās. Sāls ir tā viela, kura vislabāk var stāties ceļā tiem procesiem, kuri neizbēgami visu aiz sevis atstāj pilnīgi nederīgu un nelietojamu.

       Ko līdzīgu var teikt arī par gaismu. Tā palīdz mums orientēties šajā pasaulē, atpazīt, atšķirt lietas un parādības sev apkārt. Atstājot mūs šajā pasaulē bez gaismas, mūsu eksistences dienas līdz ar to būtu skaitītas.

       Un tieši tādu lomu savai draudzei ir izvēlējies Kristus. Būt pasaulē, lai šī pasaule nebūtu pakļauta garīgās pūšanas un sadalīšanās graujošajai iedarbībai. Mums ir piešķirts kaut kas no tās gaismas, kura piemīt vienīgi Dievam. Gaismas, kura vienīgā spēj izgaismot šīs pasaules pašu tumšāko vietu, par ko runājot Svētie Raksti norāda ne uz ko citu kā... uz cilvēka sirdi.

       Kaut kas no tā visa ieskanējās arī pirms brīža citētā vēsturnieka vārdos: cīņa nerimsies, kamēr nezudīs mūsu griba cīnīties un ticība labā uzvarai pār ļauno. Teiktais labi sasaucas ar Kristus aicinājumu mums būt par zemes sāli un pasaules gaismu. Tāpat šiem vārdiem, lai arī tie ir gandrīz tikpat veci kā mūsu valstiskās neatkarības iegūšanas fakts, piemīt liela aktualitāte, jo tieši šodienai ļoti pietrūkst tās gribas un arī tās ticības labā uzvarai pār ļauno. Vēl vairāk, zūd spēja vispār atšķirt labo no ļaunā. Dzīvinošo un svētīgo no graujošā un postošā. Aizvien izplūdušāka un nemanāmāka paliek liktenīgā robeža starp tiem diviem ceļiem, par kuriem reiz runāja mūsu Kungs: Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.

       Katrs valsts pastāvēšanā ir atrodami vēstures posmi, kuriem piemīt kaut kas īpašs. Ar ko īpašs būtu šis, kurā dzīvojam patreiz? Es vēlētos norādīt uz to, kas man kā Dieva Vārda patiesības sludinātājam visvairāk krīt acīs (jo es pieņemu, ka šeit katram varētu savi, atšķirīgi novērojumi). Ja komunistiskās okupācijas gados tas, ko Dievs vēlas ienest šajā pasaulē, tika brutāli un ar spēku apspiests, tad tagad tas tiek vulgāri un ciniski izsmiets. Un tiešām ir pat grūti noteikt, kura no šīm lietām ir postošāka cilvēka dvēselei...

       Baznīcas rūpes par savas valsts cilvēku morālo stāju un veselību šodien tiek vairāk uztvertas kā traucējošas. Tādas, kuras būtu jāizolē un jānorobežo no sabiedrības. Baznīcas rūpes par saviem ļaudīm (un ne tikai, bet arī par sabiedrību kopumā, jo tieši tā Kristus aicinātā Baznīca vienmēr ir saredzējusi savu lomu pasaulē) šodien vairāk negatīvi uzbudina valdošo presi, nevis pelna tās uzmanību un atbalstu. It kā tauta, pie kuras tās abas vēršas būtu katrai sava un pilnīgi atšķirīga.

       Šodien visai bieži no daudzām mutēm izskan norāde, ka ir mūsu valsts Satversmē tāds punkts, kurš nosaka, ka Valsts un Baznīca ir šķirtas. Es domāju, ka varētu pat teikt, ka tas ir viens no biežāk piesauktajiem punktiem no mūsu valsts pamatdokumenta. Kā mērķis šādai piesaukšanai tiek minēts tas, lai baznīca nesajauktos ar laicīgo varu un tādejādi neatkārtotu tās vēsturiskās kļūdas, kuras ir atnesušas daudz posta. Bet varbūt tas viss nav nemaz tik tālredzīgi? Varbūt tas ir paredzēts tam, lai īpaši neiedziļinoties, ko patiesībā nozīmē šī šķirtība, ierādīt baznīcai tā teikt “pienācīgo vietu”? Tēlaini izsakoties, uzbūvēt sava veida grūti pārvaramu “starpsienu” starp dievišķo patiesību un cilvēkiem šajā valstī? Panākt to, lai šī sāls pārlieku nekairinātu sastrutojušās grēka rētas šodienas sabiedrības sejā? Un tas, pateicoties atsevišķi aprindu neatlaidībai, liela mērā arī ir sekmējies un jo dienas jo iezīmējas aizvien skaidrāk.

       ... cīņa nerimsies, kamēr nezudīs mūsu griba cīnīties un ticība labā uzvarai pār ļauno. Varētu teikt, ka tie ir vārdi ar pravietisku jēgu. Tie ir kā pamudinājums un iedrošinājums mums, kas ar bažām veramies savas nācijas rītdienā. Jā, tikpat lielā mērā tas var būt pamudinājums atkal atcerēties apustuļa Jēkaba teikto: Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku. Tas ir aicinājums nepagurt cīņā par labo, jo tieši no šīs cīņas ir atkarīgs viss šajos Neatkarības svētkos tik daudzajos vārdos piesauktais, izteiktais un vēlētais.

       Mēs dzīvojam neatkarīgā Latvijā, pēc skaita otrajā. Un tas pats par sevi jau ir fakts, kas norāda uz to, ka valstiskā neatkarība ir visai trausla lieta mūsu rokās. Šajā pasaulē daudz kas mainās un bieži pilnīgi pretēji tam, kā mēs to vēlētos. Bet mums vienmēr paliek tas, kas nav pakļauts pārmaiņām un politiskajai situācijai. Patiesība, ka cilvēks nedzīvo šo dzīvi vien, ka cilvēka beigas nav meklējamas miesas nāvē, bet gan tajā, kā šī dzīve tiek nodzīvota. Mūsu miesa paliks šeit, bet vienmēr, vienmēr ar mums būs tas, kas mēs katrs pamatā esam – gars un dvēsele Dieva radīti, pēc Viņa paša tēla un līdzības. Tas nezudīs nekad. Tas būs ar mums vienmēr. Laicīgajā pasaulē var visu locīt pēc vajadzības, politiskās situācijas un sabiedriskā noskaņojuma, bet to nevar darīt ar Dieva klātbūtni. Tā tāda ir un paliek... Vai nu mums svētību dodoša, vai, mūsu nenožēloto un tieši priekš mums Kristus neizpirkto grēku dēļ, iznīcību nesoša? Tieši šī apstākļa dēļ ir labi palikt tās šodien manīgi būvētās “starpsienas” šajā pusē.
 
                                                                                       Āmen.

 Iesūtīts: 2007.12.06 10:23
 Kontakti



Ivars Cišs

draudzes mācītājs
29536510
ivars.ciss@gertrude.lv



Ināra Strazdiņa

draudzes priekšniece
26199372
inarastrazdina@inbox.lv

 






Copyright © 2006; Created by MB Studija »